Kā es braucu grieķu salas lūkoties jeb Egejas jūras kruīzs

Padzirdējušas, ka Grieķijā skaistas salas, mēs ar draudzeni nolēmām doties apskatīt slavenākās Egejas jūras salas. Izpētot situāciju, pakonsultējoties ar grieķu tūrisma speciālistiem, secinām, ka ceļot no salas uz salu ir padārgi, kur nu vēl līdz vedot savu auto. Izdevīgākais un lētākais, ja to nu tā varētu nosaukt, veids izrādās doties vairāku dienu ceļojumā ar kruīza kuģi. Maršruti dažāda ilguma 4-7 dienas. Izvēlamies īsāko un esam pārsteigtas, krīze šīs valsts tūrisma nozari nav skārusi – cenas iespaidīgas. Tomēr aviobiļetes jau kabatā un nākas vien samierināties ar izdevumiem. Tā nu abas dodamies savā pirmajā īstajā kruīzā.

Mazliet jābrīdina potenciālie ceļotgribētāji, grieķu kruīzkuģi, kas dodas īsākajos maršrutos nav tik lieli (tikai 1200 pasažieri) un skaisti, kā romantiskajās filmās rāda. Balti gan, tīri, kajītes uzkoptas un plašas, filipīniešu un ukraiņu personāls, tā kā ar krievu valodu nebūs problēmu. Ēdiens garšīgs, nacionāls un internacionāls, smalka apkalpošana pie galdiņiem vai demokrātiska pašapkalpošanās bistro. Ir baseins uz augšējā klāja, bāri un kazino, vakaros šovi un pa dienu animācija, bet… kaut kā ne tā kā filmās. Tomēr tikai „tautas klases” kruīzs. Bet mēs jau braucam salas lūkoties, nevis vakartērpus demonstrēt…

Un tā pirmajā pēcpusdienā jau pietauvojamies Mikonos salā. Viena no tipiskākajām Grieķijas salām, kuras vējdzirnavas ir arī Kiklādu salu arhipelāga simbols. Pa gabalu jau redzam salas baltās mājiņas, kuras divreiz gadā tiek pārkrāsotas, un vējdzirnavas. Galvaspilsētas Horas ieliņas nelīdzinās nevienai līdz šim redzētai dienvidu pilsētiņai – tik baltas, tīras, šauras, ar zilām koka kāpnītēm un balkoniņiem, mazām kapelām un neskaitāmām mākslas galerijām, krodziņiem un suvenīru bodītēm. Hora ir slavena ar savu „Mazo Venēcijas” kvartālu, kur venēciešu stila mājas ir celtas tieši ūdens malā, bet mazie koka balkoniņi burtiski karājas virs līča dziļajiem ūdeņiem. Un vēl – salas slavenākais „iedzīvotājs” – rozā pelikāns Petros, kurš brīvi pastaigājas pa vecpilsētu, saņemot savu devu no zivju krodziņiem. Un tā negribas kāpt atpakaļ uz kuģa!

Agrā rīta stundā ierodamies Kušadasi ostā Turcijā. Šo rītu izvēlamies aprīļa saules peldēm un kuģa klāja. Bet piedāvājumā ir ekskursijas uz seno Efesu, kur skatīt Artemīdas tempļa drupas (viens no 7 pasaules brīnumiem) un Jaunavas Marijas māju, kur (viena no versijām) Marija dzīvojusi un mirusi pēc Jēzus krustā sišanas.

Pēcpusdiena Patmos salā izvēršas par nopietnu kristīgās vēstures stundu. Interesanti, ka apustulis Sv. Jānis pēc Kristus nāves nonācis Patmos salā un tieši šeit kādā grotā viņam parādījies Jēzus un vēstījis par pasaules galu – Apokalipsi. Tā arī šī ala ir nosaukta par Apokalipses grotu un virs tās ir uzcelts Apokalipses klosteris. Sv.Jāņa klosteris uzcelts salas augstākajā vietā un jau pa lielu gabalu redzams no jūras. Ekskursijas interesantas, nepārsātinātas.

Jau atkal agrs rīts, bet nu jau Krētas salā – lielākajā Grieķijas salā, mīnojiešu civilizācijas centrā. Varam izvēlēties doties uz Knosas pili un nojaust labirinta apmērus, kur ticis iesprostots Minotaurs vai doties ekskursijā ar nosaukumu „Izgaršo Krētu!”. Neko ļaunu nenojauzdamas izvēlamos izgaršot Krētu. Un rits sākas ar vīna degustāciju pl.09.00 un grapas degustāciju pl.10.00. Diena paiet jautri. Tomēr pa vidam redzam Krētas iekšzemes rajonus, vīnogulāju dārzus, ziedošas olīvkoku birzis, sniegotas kalnu virsotnes (jā, jā!) neskaitāmas baznīciņas, mazus ciematiņus un krāšņu krētiešu folkloras priekšnesumu. Un atkal jau atpakaļ uz mūsu peldošo „māju”.

Kruīza „nagla” Santorīnī sala – visneparastākā no Kiklādu salām. Tā izvietojusies uz sena vulkāna krātera malām un vēl joprojām izjūt zemes dzīļu kustību. No jūras sala izskatās kā sniegotu kalnu virtene, bet izrādās tā saulē mirdz baltās Oijas un Firas mājiņas. Nu kurš gan nav dzirdēji par skaistajiem Santorini skatiem – zilajiem baznīcu un kapelu kupoliem uz balto mājiņu fona, saulē mirdzošo ieliņu bruģi, suvenīru bodītēm, restorāniem, kafejnīcām, karaliskām villām ar baseiniem un visur ziedošām bugenvillijām. Un laika atkal par maz… Bet laba apjausma, šeit jāatgriežas, lai baudītu nesteidzoties, lai sauļotos melno smilšu pludmalēs, lai dzertu saldo Santorini vīnu, peldētos vulkāna krātera karstajos avotos un vērotu skaistākos saulrietus Grieķijā! Un vienu tādu mēs uz atvadām no Santorini redzējām. Mums jau tāds pats, tik šeit  – Santorini sauliets!

Lūk, 4 dienas rītā jau atgriežamies Atēnu ostā. Laiks pavadīts burvīgi un, galvenais, lietderīgi. Noteikti jāatgriežas Mikonos salā un Santorini… vai tomēr nākošreiz uz Rodu, Kosu, Paros, Naksos un citām Egejas un Vidusjūras salām – tu, kur vēl nav būts.

Evita Grāvīte