Iepazīsti Milānu!

Milānas vēsture ir stāsts par bagātību, intrigām un konfliktiem. Visā Milānas pastāvēšanas laikā, tā bijusi pazīstama ar savām neveiksmēm un neticamajiem panākumiem, un tā ir stājusies visam pretī ar garu un spēku, kas padarījusi šo pilsētu par vienu no populārākajām pilsētām pasaulē.

            Pirmie iedzīvotāji Milānas teritorijā ieradās Bronzas laikmetā. Galli uz patstāvīgu dzīvi šeit ienāca 4.gs.p.m.ē., un šim apgabalam deva nosaukumu “vieta vidū”(“place in the middle”). Romieši iekaroja “Mediolanum” 3.gs. sākumā p.m.ē., un tā kļuva par autonomu provinci (Municipium) Romas pakļautībā. Pilsētas nozīme būtiski pieauga Impērijas gados. Pateicoties tās ģeogrāfiskajam stāvoklim (tā atrodas Padana Plain vidū) lieltirgotāji un ceļotāji apstājās šeit pa ceļam uz Itālijas pussalas ziemeļiem, padarot pilsētu par nozīmīgu militāro aizsardzību pret asinskārajiem Barbariem, kuri uzbruka no Ziemeļeiropas. Milāna bija pietiekami nozīmīga pilsēta, lai kļūtu par impērijas rezidenci 3.gs., un 3.gs. un 4.gs. mijā tā kļuva par spēcīgāko pilsētu Eiropā pēc Romas. Kad kristietība plaši izplatījās pilsētā, Milāna kļuva par vienu no svarīgākajiem Kristietības centriem. Romas impērijas atstātās pēdas var atrast tādās vietās kā Piazza Cordusio.

            Milāna kļuva mazāk nozīmīga, kad Romas impērija pagrima un cieta no Longobarda iebrukuma 4.gs. Milānas atdzimšana sākās ar Carolingian likumiem 8.gs., pilsēta tapa arvien spēcīgāka un spēcīgāka. Milāna kļuva par autonomu pilsētu un tās tirdzniecības palielināšanās ļoti palīdzēja. Milānas bagātības rezultātā  tika uzbūvēts jauns mūris ar sešiem vārtiem un daži no šiem vārtiem vēl joprojām ir saglabājušies. Pilsēta ieguva kanālu sistēmu, kas bija paredzēts aizsardzībai un lauksaimniecībai. Navigli kanāla sistēma norobežo pilsētu vēl joprojām.

            15.gs. varu no Viconti dzimtas pārņēma Sforzu dzimta. Strauji attīstījās ekonomika, tirdzniecība un lauksaimniecība. Celtniecības projektu papildinājumi iekļāva Ospedale Maggiore (šodien Valsts Universitāte), Lazzaretto (tas ietver Rotonda della Besana un ir brīvības kinoteātris vasarā) un Castello Sforzesco – ēka, kurā ir izstādīti Bramante un Filarete darbi.

            Veiksme bieži var atnest greizsirdību un konfliktus; Milāna ar to sastapās, kad nonāca Francijas un Austrijas Hapsburgas dinastijas patstāvīgo kauju krustpunktā. Sforza ģimene nāca un gāja, kā rezultātā pilsēta kļuva par Spānijas provinci. 17.gs. sākumā mēris ievērojami samazināja iedzīvotāju skaitu un noveda pilsētu līdz ekonomiskajam pagrimumam. Arhitektūras iezīmes šajā gadsimtā sastopamas spāņu mūra konstrukcijā, kas tagad ieskauj Milānas vēsturisko centru.

            18.gs. sākumā varu pār pilsētu no spāņiem pārņēma Hapsburgu dinastija. Milāna iesāka jaunu paplašināšanās fāzi ar finansu un garīdznieku reformām un kulminēja ar bagātīgu kultūras aktivitāti ap 1770.g. Milāna nonāca zem Napoleona Bonaparta kontroles un strauji attīstījās iedzīvotāju skaits. Milāna kļuva par Cisalpine republikas galvaspilsētu un no jauna apstiprināja tās kultūras un ekonomikas svarīgumu. Pēc Napoleona arhitektūras un urbanizācijas plāna tika uzbūvēts apvedceļš apkārt Milānas vēsturiskajam centram. Tika uzbūvēti vēl citi jauni ceļi, par paraugu ņemot Parīzes ceļu sistēmu, dažus no šiem ceļiem izmanto vēl šodien.

Austrieši atkal pārņēma kontroli pār Milānu 19.gs. Iedzīvotāju vidusslānis un arī zemākais iedzīvotāju slānis nebija apmierināti ar austriešu likumiem un 1848.g. notika tautas sacelšanās, kas beidzās ar lielu asinsizliešanu. Itālijas Karaliste tika proklamēta 1861.g.

            Liela pilsētas centra daļa tika izveidota 20.gs. sākumā, kad daudzas pilsētas vietas tika pārkonstruētas un pārbūvētas ar fašistu – minimālistu ēkām iespaidīgās trīs līnija avēnijās. Tika uzbūvētas strādnieku mājas un piepilsētas apgabali, tie bija milzīgi apartamentu kvartāli. Kvartālu tuvumā nebija neviens īsts veikals vai kāda cita pakalpojumu iestāde, šī iemesla dēļ apbūvētā teritorija ātri tika nolaista.

            Par laimi Milāna no neglīta pīlēna ir pārvērtusies par skaistu gulbi. Ekonomiskā atmoda ir padarījusi to par bagātu un interesantu pilsētu. Itālijas “ētiskā galvaspilsēta” ir pavisam citādāka nekā pārējās mākslinieku pilsētas šajā valstī. Milāna ir Itālijas ekonomiskās aktivitātes centrs. Milānas popularitāti nodrošina arī tās nozīme modes pasaulē, daudzās rūpniecības nozares, tās augstā tehnikas pakalpojumu sfēra un kultūras jaunumi. Lielākā daļa Itālijas izdevniecības atrodas Milānā. 

APSKATES OBJEKTI MILĀNĀ

San Lorenzo Maggiore bazilika

Tā tika uzbūvēta 4.gs. ar materiāliem, kas tika ņemtas no romiešu celtnēm. 16.gs. geigās centrālā daļa tika pārbūvēta. Bazilika ir ar 4 taisnstūrveida torņiem un 3 kapellām.  Bazilikas priekšā ir 16 kolonnas no Impērijas laikiem, iespējams, ka tās senāk bijušas tempļa četrdaļīgās dzegu ieejas daļa. Iekšpusē īpaši interesants ir Sv.Aquilino kapella, celta 4.gs. un joprojām ir saglabājusi savu oriģinālo formu.

Sv. Ambrozija bazilika

Sv. Ambrozija bazilika un Duomo ir slavenākas sakrālās celtnes Milanā. Baziliku sāka celt 386.gadā  Sv. Ambrozija laikā, to pārbūvēja un paplašināja  8. – 9.gs., bet 11. – 12.gs. baziliku pārveidoja romānikas stilā. Bazilikas fasāde ir ļoti iespaidīga ar divām lodžijām, viena zem otras. Bazilikas sānos ir divi zvanu torņi: torni pa labi sauc “dei Monaci” – tas saglabājies no 9.gs., torni pa kreisi sauc “dei Canonici”, tas ir saglabājies no 12.gs. Bazilikā glabājas daudz ievērojami mākslas darbi. Paši vērtīgākie mākslas darbi –  “Sacello di San Vittore in Ciel d’Oro” (San Vittore kapella Zelta debesīs), kurš datēts ar 4.gs. un ir veidots no mozaīkām un “Main Altar”, kura autors ir Volvino (835.g.) – altārs izgatavots no zelta, sudraba un emalijas.

Sforzesco pils

Šī pils ir pati nozīmīgākā renesanses laika celtne Milanā. Pili sāka celt 1450. gadā. Vēlāk pili paplašināja un “izgreznoja” pēc Galeazzo Maria Sforza un Ludoviks Mūra pasūtījuma. 16.-17.gs. spāņiem iekarojot Milanu, pils tika pārvērsta par nocietinājumu. Spāņiem pametot pili, Luca Beltrami rekonstrēja to, tā pili pārveidojot par muzeju. Pils – muzejs ir vairāku ēku komplekss, kurā var apskatīt skulptūras, gleznas, gravīras un vēsturisko dokumentu kolekciju. Starp daudzajiem ievērojamiem darbiem jāmin Mikelandželo pedējā skulptūru “Pieta Rondanini”; un šādas gleznas: Mantegnas “Madonna un svetais”, Džovanni Bellini “Madonna ar bernu”, Bergognone “Pieta”, Tintoretto “Soranzo portrets”. Pils aizmugurē atrodas skaists angļu stilā veidots parks.

San Nazaro Maggiore baznīca

Baznīcu sāka celt Sv.Ambrozija laikā un tajā glabājas San Nazaro relikvijas. Lielākā daļa krustveida uzbūvju konstrukciju ir no 4.gs, bet apsīdas no 11.gs. Baznīcas priekšā ir Trivulzio kapella, kuru cēlis Bramantino no 1512.- 1550. gadam.

Leonardo da Vinci “Cenacolo (“Pēdējais vakarēdiens”)

Bijušajā dominikāņu klostera ēdnīcā uz sienas Leonardo da Vinci uzgleznoja vienu no slavenākajām freskām pasaulē. Leonardo da Vinci to uzgleznoja pēc Ludovika Mūra pasūtījuma, no 1495. – 1497.gadam. Freskā ir attainota Jēzus pēdējā vakarēšana, un mirklis, kad viņš paziņo, ka viņu nodos viens no viņa apustuļiem.

Leonardo da Vinci Nacionālās Zinātnes un Tehnoloģijas muzejs.

Pilsētā, kur atrodas slavenā Leonardo da Vinci freska “Last Supper” (“Pēdējais vakarēdiens”) interese par slaveno ģēniju ir saprotama. Cilvēki nāk uz šo muzeju, kurš ir veltīts zinātnes vēsturiskajai attīstībai, lai apskatītu Leonardo Galeriju, kurā izstādīti ļoti daudz modeļu, kas parāda, ka da Vinči bija intuitīvi apdāvināts. Viņa kara mašīnu, lidojošo mašīnu konstrukcijas,  arhitektūras konstrukciju saprašana rada izbrīnu par vīru, kura idejas – ja  ne pa visiem 100% bija veiksmīgas, tad izrādījās tālredzīgas.

Santa Maria delle Grazie baznīca

Tā ir viena no skaistākajām renesanses laika baznīcām, kura celta no 1466.- 1490. gadam gotikas stilā. To veidojis S.Solari, bet pēc tam pārveidojis Bramante. Baznīcas interjers ar tās trīs jomiem un Bramantes renesanses stilā veidotais altaris ir iespaidīgs. Virs altāra slejas pāri balts kupols ar 4 grandiozām arkām, un izsmalcinātibu rada tās dekoratīvās gravīras.

Via Monte Napoleone

Atklāts 19.gs., šis ir pats greznākais ceļš pilsētā ar neoklasicisma pilīm un skaistiem milāniešu veikaliem no abām pusēm.

Duomo

Milānas pilsētas pašā sirdī atrodas Milānas katedrāle, kas ir pati lielākā gotikas stilā celtā katedrāle pasaulē. Katedrāli sāka celt 1386. gadā, un turpināja būvēt līdz 19. gs. Arhitekta vārds, kurš projektēja Duomo ir nezināms. Celtniecības darbus vadīja virkne dažādu slavenu meistaru. Katedrāle ir 158 m gara un 93 m plata, un aizņem 11 500 m2 lielu platību. Bazilikas fasādi iesāka veidot slavenais  Pellegrini (16.gs. 2.puse), un veidot to  pabeidza 1813.gadā pēc Napoleona rīkojuma. Bazilikas pašā sirdī ir apglabāts Sv. Charles (Kārlis) Borromeo – šīs baznīcas labdaris. Tūristiem iesaka izpētīt pazemes astoņstūru kambari, kur tika apglabāts Borromeo un blakus atrodas dārgumu glabātuve. Divas reizes gadā (maijā un septembrī) bazilika izstāda vispārejai apskatei naglu no Jēzus Krista krusta.  Vislabāk katedrāli skatīt spožā saules gaismā, kad var redzēt fresku radīto gaismas spēli katerdāles alai līdzīgajā interjerā.

Duomo muzejs

Apmeklējot Duomo noteikti vajadzētu apmeklēt arī tā muzeju, kas atrodas turpat blakus. Muzejs aizņem 21 pils telpas, tā ietver pašu spilgtāko un atklātāko izcelšanās dokumentāciju un ievērojamākās fāzes no ievērojamām konstrukcijām: pētījumus, uzmetumus, reformu oriģinālie projekti un papildinājumi (pati ievērojamākā daļa ir vecā koka modeļi no 16. un 17.gs., ēku atjaunošana kopumā un detaļās). Labākie piedāvājumi no 1886. un 1888.gadu.

Sv. Eustorgio baznīca

Baznīca tika celta vecās bazilikas vietā (11.gs.), vēlāk tika pārbūvēta, izņemot apsīdas. Baznīcas sāna kapellas un krāšņā Portinari kapella ir toskanas arhitektūras dārgakmeņi, kuri veidoti renesanses periodā (15.gs.). Baznīcas zvanu tornis ir celts no 1297. – 1309.gadam.

Antonia Mazzotta fonds.

Fonds tika publiski atklāts 1994.gadā ar lielu izstādi rekonstruētā mājā, kur agrāk atradās zīda noliktavas. Fonds ir galvenais pārvaldnieks plašajai  Mazzotta kolekcijai, kura sastāv no slavenu mākslinieku zīmējumiem. Kolekcijā ir Klee, Klimt, Schiele un Groza darbi. Fonds ir iedvesmojies no Amerikas privāto fondu parauga, un pastāvīgi rīko slavenu mūsdienu mākslinieku izstādes.

Modernās mākslas galerija.

Modernās mākslas galerija ir 19. un 20.gs. mākslas darbu cienītājiem. Muzejs atrodas Napoleona agrākajā vasaras pilī. Plašā kolekcija aptver laika posmu no neoklasicisma līdz pat mūsdienām. Impresionistu darbi (Bonnard, Corot, Renoir, Sisley, u.c.) ir apvienoti Grassi kolekcijā un atrodas galerijas otrajā stāvā. Galerijā glabājas liels skaits Umberto Boccioni (1882 – 1916) darbi, viens no futūrisma stila izveidotājiem.

Mūsdienu mākslas muzejs – CIMAC.

Muzejs darboties sācis 1984.gadā, atrodas Palazzo Reale ēkas otrajā stāvā. Ekspozīcijā ir Boccioni un futūrisma novirziena mākslas darbi; mākslas darbi, kuri pieder dažādiem 20.gs periodiem un darbi, kuri tapuši starp abiem pasaules kariem (Carra, Martini, Sironi, u.c.). Vērts ir pieminēt pēdējo muzeja ieguvumu Jucker kolekciju, ar 40 darbiem, starp tiem ir 20.gs. mākslinieki, kā Mondrians, Picasso, Matisse.

Ambrozija mākslas galerija

Ambrozija galerija kopā ar bibliotēku, bagātu ar vērtīgiem manuskriptiem, izvietota pils telpās. Tā veidota pēc Kardināla Borromeo pasūtījuma 1609.g. Šeit jūs redzēsiet gleznas, skulptūras un priekšmetus, īpaši no Lombardijas un Venēcijas skolām no 15. un  18.gs., un rasējumu kolekciju. Paši nozīmīgākie darbi: Botičelli “Madonna ar bērnu”, Bergognore “Madonna, Eņģeļi un Svētie”, Bramantino “Mācītāju pielūgšana”, Leonardo “Mūzika”, De Pretis “Beatrice d’Este”. Atēnas skolu gleznas: Karavadžio “Augļu grozs”, Tiziano “Epifānija”, Bassano “Atpūtas lidojums no Ēģiptes”, Tiepolo “Prezentācija pie tempļa”.

Brera mākslas galerija

Napoleons, kura statuja (veidojis Canova) stāv pagalmā, atvēra Brera mākslas galeriju 1809.g. Kolekcija, kura tika papildināta ar priekšmetiem, kas tika konfiscētas viņa Itālijas kampaņās. Agrāk galerija bijusi Jezuītu Zinātņu Akadēmijas ēka, Brera vārdu tā ieguvusi no pļavām, kas tur kādreiz atradās. Kolekcija labāk pazīstama Venēcijas un Lombardijas skolu skolotājiem. Paši nozīmīgākie darbi: Tiziano “San Girolamo” un “Portia portrets”, L.Lotto “Pieta”, Veronese “Vakariņas farizejā” un “Jēzus dārzā”, Tintoretto “Sv.Marka ķermeņa atklāšana” un “Zvērests”, Mantegna “Madonna ar bērnu”, Bellini “Pieta”, Correggio “Magu pielūgšana” un “Kristus dzimšana”, Bramantino “Krustā sišana”, Rafaēls “Jaunavas kāzu ceremonija”.

Teatro alla Scala

Tas ir viens no populārākajiem lirikas teātriem pasaulē. Tas ieguvis savu vārdu no 14.gs. Santa Maria della Scala baznīcas, kas kādreiz šeit atradās. Starp 1775. un 1778.g to uzbūvēja G.Ppiermarini, neoklasicisma stilā. Daļēji sagrauta 2.Pasaules kara laikā, tomēr teātris tika veiksmīgi atjaunots. No orģinālās konstrukcijas saglabājies tikai interjera struktūra. Pašlaik tas var uzņemt 3000 skatītājus starp orķestriem, 4 apļaveida ložām un 2 balkoniem.

Galleria Vittorio Emmanuele II

Ieeja ir no laukuma puses, kas atrodas Katedrāles priekšā. Stikla kupolveidīgā krustveida Vittorio Emmanuele II galerija ir sabiedriska vieta, kur satikties vai arī laba vieta, kur atpūsties nogurušajiem apmeklētājiem. Šī plašā Belle Epoque iepirkšanāš pasāža tika uzbūvēta, lai Duomo laukumu savienotu ar della Scala laukumu, un drīz tas kļuva par Milānas ziemas dārzu. Gan ziemā, gan vasarā šeit var sastap milāniešus glābjoties no lietus, apskatot izsmalcinātus veikalus un iemalkojot bārā campari ar sodu.

Izstādes un citi notikumi Milānā 2019-2020.